• Artūrs Kurbatovs

Uzturlīdzekļi kā rīks („ierocis”) vecāku konfliktā

Priekšvārds. Pēdējos gados autora lietvedībā atradās un atrodas daudzas ģimenes tiesību strīdu lietas, t. sk., bet ne tikai, laulības šķiršanas un nereģistrēto attiecību izšķiršanas lietas, kur vecāki kā ietekmes līdzekli uz otro pusi ir izmantojuši vai izmanto bērnu un bērnam Civillikumā paredzēto uzturlīdzekļu institūtu. Ievērojot iepriekš minēto strīdu pušu rīcību kopsakarības, autors vēlās plašākai sabiedrībai sniegt ieskatu, iespējams, normatīvā regulējuma trūkumā vai neprecizitātē, kas rada uzturlīdzekļu institūta publisko un privāto tiesību kolīziju.


Divu personu dabiskā interese ir izveidot ģimeni[1] vai civilo savienību.[2] Turpinot ģimenes pēctecību, personas stājas laulībā vai veido nereģistrētās personu savstarpējās privātās attiecības, lai dabiskā vai tiesiskā ceļā[3] kļūtu[4] par vecākiem bērnam/iem. Tā kā personu, t. sk., bet ne tikai tiesisko vai dabisko vecāku (turpmāk tekstā – vecāki), privātās attiecības ir dinamiskas, nestabilas laulība var izirt vai nereģistrētās attiecības izjukt, kas rezultējas vecāku dzīvē nošķirtajās saimniecībās. Savukārt vecāku dzīve nošķirtajās saimniecībās rada strīdus par bērna aizgādību (dzīvesvietu, izglītību, uzturlīdzekļiem) un saskarsmi,[5] kas ir likumsakarīgs process. Vēl vairāk iepriekš minētie strīdi saasinās, kad viens no vecākiem stājās jaunajās attiecībās ar trešo personu un otrs vecāks sāk izmantot bērnu kā „ieroci” emocionālajās atriebībā vecākam, kurš neīsteno bērna ikdienas aizgādību un ir stājies jaunajās attiecībās ar trešo personu.


Autors ir pārliecināts, ka laulības iziršanai vai nereģistrēto attiecību izjukšanai nav jākaitē bērna interesēm,[6] jo atbilstoši Latvijas Republikas (turpmāk tekstā – Latvija) normatīvā regulējuma[7] un starptautiski uzņemto saistību[8] tvērumam bērna attīstība un spēja dzīvot atbilstošos apstākļos prevalē pār vecāku interesēm vai nesaskaņām. Tomēr vecāki mēdz uzturlīdzekļus, kas Latvijas normatīvajā regulējumā ir tieša vecāka un bērna saistība[9], izmantot kā rīku vecāku savstarpējo attiecību konfliktu risināšanai. Proti, Latvijas tiesiskajā telpā ir izveidojusies minimālā apmēra uzturlīdzekļu un minimāli izmaksājamo uzturlīdzekļu regulējošo tiesību normu kolīzija, jo saduras privāto un publisko tiesību principi. Vecāks – bijušais laulības vai nereģistrēto attiecību subjekts – cenšoties emocionāli pazemot otro laulības vai nereģistrēto attiecību subjektu, vēršas Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijā (turpmāk tekstā – administrācija) ar iesniegumu par minimāli izmaksājamo uzturlīdzekļu labvēlīgā administratīvā akta izdošanu. Iepriekš minētajā brīdī, kad ir iesniegts iesniegums administrācijā, tiek ierosināts Administratīvā procesa likuma izpratnē process, kura noslēgumā tiek sagaidīts lēmums par valsts paredzētā sociālā pabalsta bērnam[10] izmaksu, ja otrs vecāks, kurš neīsteno ikdienas aizgādību par bērnu, nespēj vai neprot pierādīt uzturlīdzekļu maksāšanas faktu.


Minimāli izmaksājamie uzturlīdzekļi, autora ieskatā, vairāk ir vecāka rīks („ierocis”) strīdā ar otro vecāku, jo subjektīvi grūti atzīt, ka līdz 7 gadu vecuma sasniegušajam un no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecumam sasniegušajam bērnam attiecīgi izmaksājamā summa 107,50 euro un 129,00 euro[11] mēnesī ir bērna interesēs pietiekama. Vienlaikus ir apšaubāms arī minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas uz raksta dienu līdz 7 gadu vecuma sasniegušajam un no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecumam sasniegušajam bērnam attiecīgi ir 125,00 euro un 150,00 euro.[12]


Svarīgi atzīmēt, ka Civillikums neierobežo vecākus maksāt uzturlīdzekļus bērnam tikai naudā. Tā, piemēram, civiltiesiskajās attiecībās, ja puses nav vienojušās par pretējo, vecāks, kurš ikdienā neīsteno aizgādību par bērnu, ir tiesīgs maksāt uzturlīdzekļus „graudā”.[13]


Praksē konstatēts, ka bieži administrācijas procesā vēršas sieviešu dzimuma vecāki (vēlos atzīmēt, ka šajā gadījumā dzimumam ir ilustratīvā nozīme), savukārt vīriešu dzimuma vecāki kļūt par iespējamajiem uzturlīdzekļu parādniekiem, kaut arī dabā veic uzturlīdzekļu maksāšanu bērnam „graudā”. Cita problēma, kura tika konstatēta, vīriešu dzimuma vecāki ir mazāk ieinteresēti rakstīšanā. Līdz ar to, ja vecāks, kurš neīsteno ikdienas aizgādību par bērnu, nespēj saturīgi izteikt faktiskos apstākļus un, būdams citā konfliktā ar bijušo laulāto vai nereģistrēto attiecību personu, var tikt formāli atzīts par uzturlīdzekļu nemaksātāju un parādnieku. Citiem vārdiem, persona, kura nespēj pietiekami aizsargāt savas tiesības, formāli Uzturlīdzekļu garantijas fonda likuma terminoloģijā tiek „kaunīgi” atzīta par uzturlīdzekļu nemaksātāju un parādnieku.


Administratīvā procesa likums paredz cita veida pamata principus un metodi, ar kuru palīdzību iestāde un administratīvā tiesa meklē taisnīgu risinājumu konkrētajā gadījumā. Proti, prakse atklāj, ka iestāde, t. sk., bet ne tikai, administrācija pie katra iesnieguma „pieiet” formāli. Piemēram, uzreiz uz lūgumu sniegt paskaidrojumu par iesniedzēja iesniegumu, ka iespējamais parādnieks nemaksā uzturlīdzekļus bērnam, administrācija iespējamajam uzturlīdzekļu nemaksātājam piedāvā noslēgt vienošanos ar administrāciju, tādējādi piedāvājot iespējamajam uzturlīdzekļu nemaksātājam labprātīgi sevi atzīt par uzturlīdzekļu nemaksātāju un parādnieku. Līdz ar to vecāks, kurš ikdienā veic visus savu pienākumus, kuri izriet no Civillikuma 179. panta, tiek pārsteigts ar formālo publisko tiesību procesu, kuru uztver personīgi.


Pretēji Administratīvā procesa likuma paredzētajam procesam, kura beigās tiek sagaidīts labvēlīgais administratīvais akts par minimālo uzturlīdzekļu izmaksu bērnu, ir Civilprocesa likuma process, kura ārpustiesas (sarunu procedūra, mediācija utt.) vai tiesvedības kārtībā, izmantojot sacīkstes principu, rezultātā tiek sagaidīts uz pierādījumiem balstītais tiesisko attiecību noregulējums. Autora ieskatā, sabiedrībai būtu nepieciešams ierobežot vecāku iespējas izmantot valsts izveidoto sociālā pabalsta sistēmu bērnam savstarpējā vecāku strīdā, kas vienlaikus kaitē pašam bērnam, kurš vēro vecāku uzvedību.


Viens no iespējamajiem risinājumiem, autora ieskatā, būtu grozīt pamata Uzturlīdzekļu garantijas fonda terminoloģiju no „minimāli izmaksājamie uzturlīdzekļi bērnam” uz „valsts atbalsts bērnam”. Ar iepriekš minētās terminoloģijas grozīšanu autors apsver iespēju, ka vecāki centīsies izmantot valsts izveidoto sistēmu tās mērķim – īstenot bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu un veicināt bērna izglītības iegūšanu, saņemot administrācijas pārvaldītā fonda ikmēneša izmaksu likumā noteiktajā apmērā, ja bērns iegūst izglītību Latvijā un viens vai abi bērna vecāki nenodrošina viņam uzturlīdzekļus.[14]


Rezumējot, Latvijas normatīvais regulējums, kas regulē vecāka un bērna publiskās un privātās attiecības uzturlīdzekļu maksāšanā bērnam, nav konsekvents. Vecāka uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu institūti: „minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam” un „minimāli izmaksājamais uzturlīdzekļu apmērs bērnam” ir sajaukti. Atšķiras procesuālās tiesības Latvijas resoriem (iestādēm) un fiziskām personām, salīdzinot ar vecāku, kurš īsteno ikdienas bērna aizgādību, lai atzītu bērna vecāku par uzturlīdzekļu parādnieku, un valsts resoru, kurš atzīst vecāku par parādnieku. Vienlaikus Latvijas uz publiskajām tiesībām balstītie procesi nepamatoti iejaucas privāttiesību institūtos, tādējādi, iespējams, pārkāpjot personas tiesības uz taisnīgu interešu aizsardzību.


Atruna. Fotogrāfijai ir ilustratīvā nozīme un tai autors nav zināms.

[1] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēk pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. Ringolda Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011., sk. 572.-573. lapaspuse. [2] Latvijas Republikas Satversme: Latvijas Republikas pamatlikums. Latvijas Vēstnesis Nr. 43, 1993. gada 1. jūlijs. Sk. 110. pantu. [3] Jumakova, A. Promocijas darbs „Bērna tiesību uz identitāti ģenēze Latvijā un to apdraudējums adopcijas tiesiskā regulējuma kontekstā”. Rīga, 2019. 163.-167. lapa. [4] Bērnu tiesību aizsardzības likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis Nr. 199/200, 1998. gada 8. jūlijs. Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra noteikumi Nr. 667 „Adopcijas kārtība”. [5] Civillikums: Latvijas Republikas likums. Valdības Vēstnesis Nr. 41, 1937. gada 20. februāris. Sk. 178. panta otro un trešo daļu, 179. panta un 180. pantu. [6] Bērnu tiesību aizsardzības likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis Nr. 199/200, 1998. gada 8. jūlijs. Sk. 6. panta pirmo daļu. [7] Turpat. [8] Apvienoto Nāciju organizācijas Bērnu tiesību konvencija: Latvijas Republikā ratificētais starptautiskais akts. Latvijas Vēstnesis Nr. 237, 2014. gada 28. novembris. [9] Augstākās tiesas 2008. gada 26. novembra spriedums lietā Nr. SKC-440/2008. [10] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 13. punkta secinājums. [11] Ministru kabineta 2019. gada 10. decembra noteikumi Nr. 616 „Noteikumi par uzturlīdzekļu apmēru, ko izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda”. [12] Ministru kabineta 2013. gada 15. janvārī noteikumi Nr. 37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”. [13] Brikmane, L. Ko darīt, ja bērnam nevar nodrošināt minimālos uzturlīdzekļus. 2020. Pieejams: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/19862-ko-darit-ja-bernam-nevar-nodrosinat-minimalos-uzturlidzeklus-2020 [aplūkots 2022. gada 3. aprīlī]. [14] Uzturlīdzekļu garantiju fonda likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis Nr. 249, 2016. gada 21. decembris. Salīdzinājumam 2. pants.