Līdz ar 2015. gada Charlie Hebdo[1], 2020. gada 16.[2] un 22. oktobra[3] terora aktiem Eiropas Savienības un Eiropas kontinenta teritorijā aktuāls kļūst jautājums par vārda un preses brīvības un reliģijas brīvības un tās līdzcietības principa kolīziju starptautisko cilvēktiesību, Eiropas Savienības un nacionālo tiesību kontekstā. Ievērojot minēto, autors vēlas konsolidēti sniegt savu juridisko analīzi par iepriekš minēto principu savstarpējo mijiedarbību 21. gadsimta tiesību attīstības kontekstā. Līdz ar to vispirms autors analizēs vārda un preses brīvības un reliģijas brīvības un tās līdzcietības principa juridisko hierarhiju tiesību principu sistēmā, tad to tiesisko ietvaru Eiropas Savienības garantēto vērtību kontekstā un ieskicēs savas domas par starpkulturālā tiesiskā mehānismā nepieciešamību, lai līdzsvarotu personu principiālo hierarhiju.
Kā izriet ne vien no Eiropas Savienības valstu tiesību sistēmas, bet arī no citu ritumu uzskatu valstu sistēmas valstu pamata dokumentiem, strīds par to, kuras brīvības ir vairāk aizsargātas no valsts puses – vārda un preses brīvības vai reliģijas brīvības un tās līdzcietības princips, ir sens. Piemēram, Pirmais Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas grozījums aizsargā tiesības uz reliģijas brīvību un vārda brīvību no valdības iejaukšanās, ar kuru tiek aizliegti tiesību akti, kas nosaka valsts reliģiju, kavē reliģijas brīvu īstenošanu, mazina vārda brīvību, pārkāpj preses brīvību, iejaucas tiesības miermīlīgā sapulcē vai aizliedz pilsoņiem iesniegt lūgumrakstu par valsts sūdzību kompensēšanu.[4] Aplūkojot Apvienoto Nāciju organizācijas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju[5] un Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,[6] var konstatēt, ka valstis un sabiedrības savās nacionālajās valstīs vārda un reliģijas brīvībām ir paredzējušas vienādu aizsardzību un nozīmīgumu jeb ir noteikušas par pozitīvu pienākumu valstīm aizsargāt abas brīvības līdzvērtīgi, neapspiežot vienu ar otru vai pretēji. Tomēr, kā norāda šodienas notikumi,[7] tad atsevišķu valstu politiskie izteikumi ir tendēti uz vienas vai otras brīvības paaugstināšanu starptautiski atzīto brīvu ietvarā. Autora ieskatā, iepriekš minētās tiesiskās situācijas transformācija uz politiski emocionāla pamata ir fundamentālā tiesiskās cilvēktiesību struktūras grozīšana, kurai juridiskā pamata nav. Proti, autora domas pamatā ir uzskats, ka – grozot cilvēktiesību brīvību hierarhiju, valstis neatrisina starpkulturālo tiesisko uzbūvju kolīziju, kas ir radusies nacionālo valstu vienas vai otrās brīvības nozīmīguma paaugstināšas vai pazemināšanas ceļā.
Jau kopš 2018. gada Eiropas Savienības Parlamenta Ārlietu komiteja ir norādījusi, ka ir nepieciešams steidzami efektīvi īstenot Eiropas Savienības pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību,[8] lai Eiropas Savienība kļūtu ietekmīgāka reliģijas vai ticības brīvības veicināšanā visā pasaulē.[9] Proti, Eiropas Savienības dalībvalstu deleģētās personas ar nacionālo valstu mandātiem ir politiski noteikuši, ka, neraugoties uz valstu negatīvo pienākumu attiecībā uz reliģijas brīvību, un, izmantojot Eiropas Savienību kā ārpus Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas veidojumu, iespējams, prettiesiski iejaucas trešo valstu reliģijas politikā, propagandējot un izplatot Eiropas Savienības laicīgās vērtības. Tāpēc svarīgi kļūst noskaidrot un analizēt, vai šodienas strapkulturālā konflikta pamatā ir juridiskās konstrukcijas par pamata brīvībām, kuras implementētas sabiedrības vērtību sistēmā jeb tiesību sistēmā, vai sabiedrības vērtību sistēmas, kuras ir sākušas konfliktēt ar juridiskajām konstrukcijām par pamata brīvībām. Neraugoties uz faktu, ka arī Latvijas Republikas Satversmes preambulas ietvaros reliģija ieņem svarīgu lomu, Satversmes tēvi par pirmajām tiesībām ir noteikuši vispārcilvēciskās vērtības.[10] Līdzvērtīga tendence nav raksturīga vien Latvijas Republikai, bet arī Francijas Republikai,[11] Vācijas Federatīvajai Republikai[12] u. c. Eiropas Savienības valstīm.
Neapstrīdami, ka Latvijas Republikas Satversme un starptautisko tiesību normas aizsargā tiesības uz vārda brīvību. Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā lietotais termins vārda brīvība ietver arī jēdzienu preses brīvība.[13] Vārda brīvība attiecas arī uz tām idejām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu.[14] Vārda brīvība aizsargā arī vārda brīvības īstenošanas formu,[15] tai skaitā, karikatūras. Kaut arī vārda brīvība nav absolūta un to var ierobežot, izmantojot Latvijas Republikas Satversmes 116. panta mehānismu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, vārda brīvības tiesība ir viena no svarīgākajiem sabiedrības attīstības veicējiem. Savukārt Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta otrajā daļā paredzēti likumā noteikti un demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami vārda brīvības ierobežojumi, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības un sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības un noziegumus, aizsargātu veselību un morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju un tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai arī lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.
No iepriekš minētā izriet, ka Eiropas sabiedrībā vārda brīvības tiesība ir krietni plašāk ierobežojama, nekā to paredz, piemēram Latvijas Republikas Satversmes tiesību ierobežošanas mehānisms. Līdzīga situācija ir arī minētajā Francijas Republikā vai Vācijas Federatīvajā Republikā. Vienlaikus ar minēto darba autors prezumē pirmo problēmu vārda un reliģiskās brīvības tiesību kontekstā – tiesību piemērošanas rezultātā viena no brīvībām ieguva lielāku ierobežošanas mehānismu, nekā otrā.
Kā izriet no Latvijas Republikas Preses likuma 7. panta pirmā daļas, tad ir aizliegts publicēt informāciju, kas propagandē reliģisko pārākumu un neiecietību. Ja šis aizliegums pārkāpts atkārtoti gada laikā, tiesa var izbeigt masu informācijas līdzekļa darbību. Tajā pat laikā Krimināllikuma 150. pants paredz daudz bargākas sankcijas ne tikai par diskrimināciju atkarībā no personu attieksmes pret reliģiju un naida celšanu, bet arī par personu reliģisko jūtu aizskaršanu. Darba autors nav informēts par šā panta piemērošanas gadījumiem. Tomēr svarīgākais būtu jautājums par subjektīvo pusi – vai karikatūru zīmēšana un publicēšana veikta ar tiešu nodomu? Vai tās zīmētas un publicētas, lai apzināti aizskartu personu reliģiskās jūtas?[16] Jāatceras, ka kriminālprocesā darbojas nevainīguma prezumpcija – līdz ar to vaina būtu jāpierāda apsūdzībai. Tā kā veicinot sabiedrības informētību par svarīgiem politiskiem vai reliģiskiem gadījumiem sabiedrības sargsunis izmanto vārda brīvību ne ar mērķi vērsties pret reliģiju kopumā, darba autors ieskatā, vārda brīvības kontekstā, tiesības uz reliģijas brīvību nevarētu aizskārt.
Tomēr šajā kontekstā norādāms, ka vairākās Eiropas valstīs reliģisko simbolu zaimošana ir sodāms pārkāpums. Piemēram, 2006. gada 23. februārī tiesa Vācijas Federatīvajā Republikā atzina par vainīgu cilvēku, kas apdrukāja tualetes papīru ar vārdu „Korāns”. Apvienotā Lielbritānijas karalistē saskaņā ar kopējām tiesībām (common law) nebija nepieciešams pierādīt nodomu, lai atzītu cilvēku par vainīgu reliģisko simbolu zaimošanā (tiesa gan, aizsardzība attiecās tikai uz kristīgās ticības simboliem).[17] Minētais, darba autora ieskatā, notiek tāpēc, ka Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dod dalībvalstīm plašu rīcības brīvību noteikt vārda brīvības ierobežojumus, lai pasargātu reliģiskās jūtas, jo Eiropas valstis atšķiras pēc reliģijas nozīmes sabiedrības dzīvē.[18] Tomēr jāatzīmē, ka minētie ierobežojumi bija vērsti ne pret vārda brīvības ierobežojumu, lai ierobežotu presi, bet personu vārdu brīvību, kura bija nelietderīgi izmantota un nav devusi sabiedrībai liekāku labumu, nekā apdraudējumu. No minētā papildus rodas retorisks jautājums, vai vārda brīvība ir apdraudējums?
Rezumējot visu iepriekš minēto, darba autors secina, ka šodienas konflikta pamatā, iespējams, ir Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārmērīgs plašums attiecībā uz vārda un reliģijas brīvības tiesību ierobežošanu. Minētais plašums, rada plaisu sabiedrībā, it sevišķi, ja reliģiskais konservatīvisms pieaug (iespējams, migrācijas ietekmē). Tomēr atbilde uz esejas pamata jautājumu ir, ka abas aplūkotās tiesības ir vienlīdz aizsargātas Eiropas valstu normatīvo aktu kontinentā, ļaujot ikvienai no Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstīm pašam likt uzvaru uz to tiesību aizsardzību, kas tajā brīdī sabiedrībā ir vairāk svarīgas. Ievērojot minēto, ikvienas iepriekš minētās konvencijas dalībvalsts sabiedrības minoritātes nebūs apmierinātas ar vārda un preses brīvības vai reliģijas brīvības un tās līdzcietības principa pārmērīgu ierobežošanu, kas var radīt vāveres riteņa principu šo tiesību mijiedarbībā.
Atruna. Fotogrāfijai ir ilustratīvā nozīme un tai autors nav zināms.
[1] [N. a.] Charlie Hebdo attack: Three days of terror. 2015. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-30708237 [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [2] Кропман, B. Под Парижем убит учитель за карикатуры на пророка Мухаммеда. 2020. Pieejams: https://www.dw.com/ru/ubijstvo-v-parizhskom-metro-rasceneno-kak-terakt/a-55305879 [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [3] Sandford, A., Tidey, A. Nice attack: 'Islamist terrorist' stabbings leave three dead and several injured. 2020. Pieejams: https://www.euronews.com/2020/10/29/nice-attack-two-dead-and-several-injured-in-suspected-terror-assault-in-nice [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [4] First Amendment. Pieejams: https://www.law.cornell.edu/wex/first_amendment [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [5] Universal Declaration of Human Rights: Pasaules tiesību akts. 183. plenārā sēdē, 1948. gads 10. decembris. Pieejams: https://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/217(III) [aplūkots 2021. gada 17. martā]. Sk. 18. pantu. [6] Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija: Eiropas reģiona tiesību akts. Latvijas Vēstnesis Nr. 143/144, 1997. gada 13. jūnijs. Sk. 9. pantu. [7] Sandford, A. Macron and Islam: What has the French president actually said to outrage the Muslim world? 2020. Pieejams: https://www.euronews.com/2020/10/27/macron-and-islam-what-has-the-french-president-actually-said-to-outrage-the-muslim-world [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [8] Reliģijas vai ticības brīvības veicināšana un aizsardzība. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis Nr. C 65/174, 2016. gada 19. februāris. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52013IP0279 [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [9] Par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES (2018/2155(INI)). 2018. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/A-8-2018-0449_LV.html [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [10] Latvijas Republikas Satversme: Latvijas Republikas konstitūcija. Latvijas Vēstnesis Nr. 43, 1993. gada 1. jūlijs. Sk. Preambulas 5. rindkopas pirmo teikumu. [11] Francijas Republikas Konstitūcija: Francijas Republikas likums. Pieejams: https://www.constituteproject.org/constitution/France_2008.pdf?lang=en [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [12] Vācijas Federatīvajai Republikas pamata likums. Vācijas Federatīvajai Republikas likums. Pieejams: https://www.btg-bestellservice.de/pdf/80201000.pdf [aplūkots 2021. gada 17. martā]. [13] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr.2003-02-0106 secinājuma daļas 1. punkts. [14] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra sprieduma lietā Handyside v. the United Kingdom §49. [15] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 23. maija sprieduma lietā Oberschlick v. Austria §57. [16] Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. Sevišķā daļa. 2. grāmata. „AFS”, Rīga, 2003. 288. lpp. [17] Lordu palātas tiesas 2979. gada 21. februāra spriedums lietā Whitehouse v. Lemon; Whitehouse v. Gay News Ltd On Appeal From Regina v Lemon. [18] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 20. septembra sprieduma lietā Otto-Preminger-Institut v. Austria §50.
