top of page

Vai tiesas neuzmanība, novērtējot civillietas pierādījumus, ir pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūda?

Dzīve nav iedomājama bez kļūdām. Savukārt par katru kļūdu ir paredzētas sekas, atbildība. Kā izriet no Latvijas normatīvā regulējuma, tad gan Administratīvā procesa likums (piemēram, 260. pants), gan Civilprocesa likums (piemēram, 200. pants) paredz iespēju tiesām labot pārrakstīšanās un matemātiskā aprēķina kļūdas. Vienlaikus zemāku instanču tiesu kļūdas ir labojamas apelācijas tiesvedības kartībā. Tomēr atklāts ir jautājums, cik tālu tiesa ir tiesīga atzīt konkrētu kļūdu par pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūdu, lai to pašai izlabotu, tādējādi neiesaistot apelācijas instanci, kas veiktu tiesas sprieduma tiesiskuma pārbaudi atbilstoši apelācijas instances kompetencei. Ievērojot iepriekš minēto, autors turpmāk sniegs savu īsu refleksiju par to, vai vispārējās jurisdikcijas tiesas neuzmanība, nepareizi novērtējot civillietas pierādījumus, ir pārrakstīšanās vai matemātiskā aprēķina kļūda.


Civilprocesa likuma 200. pants paredz, ka tiesa pēc savas iniciatīvas vai lietas dalībnieka pieteikuma var labot spriedumā pārrakstīšanās un matemātiskā aprēķina kļūdas. Jautājumu par kļūdu labošanu izskata rakstveida procesā. Par minētā jautājuma izskatīšanu rakstveida procesā iepriekš paziņo lietas dalībniekiem.


Kā izriet no Civilprocesa likuma komentāriem, pēc parakstīšanas tiesas spriedums kļūst negrozāms. Savukārt Civilprocesa likuma 200. pants paredz izņēmumu no iepriekš paredzētās prezumpcijas. Tas atļauj tiesai, kas spriedumu taisījusi, novērst tajā divu veidu trūkumus: izlabot pārrakstīšanas un matemātiskā aprēķina kļūdas. Šīs kļūdas novēršamas ne ar attiecīgiem labojumiem spriedumu tekstā, bet ar tiesas sēdē pieņemtu atsevišķu tiesas lēmumu, kurš kopā ar izlaboto tiesas spriedumu lietojams kā vienots tiesas dokuments. Vienlaikus, lai paātrinātu šādas samērā vienkāršas procedūras veikšanu un mazinātu tiesas noslodzi, likumdevējs ir noteicis, ka jautājums izlemjams rakstveida procesā. Ja tiesa kļūdītos vēlreiz, tad pastāv blakus sūdzības iesniegšanas iespēja. Labojot pārrakstīšanas vai matemātiskā aprēķina kļūdas, tiesa nevar mainīt sprieduma būtību. Pārrakstīšanas kļūdas ir neapzināta neprecīza, sagrozīta personvārdu, nosaukumu, termiņu, datumu vai citu faktu un apstākļu ierakstīšana spriedumā. Savukārt matemātiskā aprēķina kļūdas ir nepareiza matemātisko darbību izdarīšana vai nepareiza skaitļa izvēle šīm darbībām, tiesai aprēķinot piespriežamās naudas summas vai citus skaitļus, kas nepieciešami lietas izskatīšanai pēc būtības. Ja kļūda aprēķinos radusies, tiesai nepareizi piemērojot tiesību normas, šādu kļūdu labošanai Civilprocesa likuma 200. panta kārtība nav paredzēta (Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 542.-543. lpp.).


No iepriekš minētā autors secina, ka tiesām ir tiesības labot tikai tādu pārrakstīšanas vai matemātiskā aprēķina kļūdu, kas ir neapzināta vai nepareizi izskaitļota. Proti, ir jābūt izslēgtai varbūtībai, ka tiesa neuzmanīgi izvērtētu lietas pierādījumus, lai nemazinātu sabiedrības uzticamību tiesu varai.


Dzīves kāzuss. Ar pirmās instances tiesas spriedumu civillietā apmierināta prasītāja prasība pret atbildētāju un izbeigta tiesvedība atbildētāja pretprasībā. Vienlaikus ar iepriekš minēto spriedumu no atbildētāja par labu prasītājam piedzīti ar lietas vešanu saistītie izdevumi par zvērināta advokāta pakalpojumiem 1495,00 EUR un noraidīti ar lietas vešanu saistītie izdevumi par zvērināta advokāta pakalpojumiem 175,00 EUR, kā neatbilstoši maksimālās atlīdzības apmēram (Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta „d” punkts un ceturtā daļa). Izskatot civillietas materiālu, atbildētāja puse konstatēja, ka tiesa bija nepareizi novērtējusi vienu zvērināta advokāta rēķinu 750,00 EUR apmērā, jo strīdus rēķinā rakstītais pakalpojums nav saistīts ar civillietas priekšmetu un atbildētāja pusi. Par iepriekš minēto tiesas spriedumu atbildētāja puse iesniedza apelācijas sūdzību. Savukārt tiesa nozīmēja tiesas sēdi un lēma jautājumu par pārrakstīšanas vai matemātiskā aprēķina kļūdas labošanu (piezīme, uz šodienu vēl nav tiesas nolēmuma saistībā ar tiesas pieļauto kļūdu).


No visa iepriekš minētā dzīves gadījuma izriet pamatots jautājums, ciktāl tiesa ir tiesīga atzīt savu neuzmanību par maznozīmīgu, lai to labotu Civilprocesa likuma 200. panta kārtībā? Proti, vai tiesai, nepareizi novērtējot pierādījumu civillietas materiālā, ir tiesības pašai izlabot iepriekš minēto pārrakstīšanās kļūdu, nenosūtot apelācijas sūdzību apelācijas instancei un faktiski grozot spriedumu daļā gan par piedzenamiem advokāta pakalpojumu izdevumiem, gan par noraidītiem advokāta pakalpojumu izdevumiem.


Nav strīda, ka prasījums par tiesāšanas izdevumu piedziņu, ir pakārtots jautājums pamatprasījumam (Civilprocesa likuma 193. panta sestā daļa). Turklāt, kā izriet no Senāta atziņas, pārsūdzot spriedumu apelācijas kārtībā tikai daļā par advokāta palīdzības samaksai noteikto izdevumu apmēru, valsts nodeva nav maksājama (Senāta 2016. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr. SKC–1073/2016 5.3. un 5.5. punkts).


Cilvēcīgi un empātiski var saprast tiesu, kura nav ieinteresēta, lai viņas kļūdas labotu augstāka instance, tādejādi papildinot tiesas grozīto nolēmumu apjomu. Tomēr likuma „Par tiesu varu” 1. panta otrā daļa skaidri noteic, ka tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam. Tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam. Ievērojot iepriekš minēto tiesiskuma principu, nav pieļaujams, lai tiesa savas neuzmanības kļūdas „slēptu”, pašai tās labojot, jo tad zūd ticība tam, ka tiesa ir pakļauta tikai likumam.


Rezumējot šo īso refleksiju, var secināt, ka tiesas veido cilvēki, kuri arī kļūdās. Likumdevējs ir noteicis tiesu kļūdu labošanai noteikto kārtību, kas neparedz iespēju tiesām pašām labot apzināti pieļautās kļūdas savos spriedumos, jo, kā izriet no tiesību doktrīnas, tikai neapzināta tiesas kļūda var būt labojama saskaņā ar pašas tiesas lēmumu. Savukārt tiesa, nepareizi izvērtējot lietas materiālā esošo pierādījumu, pieļauj Civilprocesa likuma tiesību normu, kas izslēdz iespēju tiesai nezināt pierādījumus savā tiesvedībā esošajās lietās (189. panta trešā daļa un 190. panta otrā daļa), pārkāpumu. Tomēr paliek atklāts cits jautājums, vai tiesa ir tiesīga pārkāpt arī Civilprocesa likuma 422. pantu, piemērojot Civilprocesa likuma 200. pantu, kad lietā ir iesniegta apelācijas sūdzība. Autora ieskatā, pēdējais jautājums jau ir tiesu disciplinārās atbildības jautājums, kas būtu izskatāms neatkarīgi no tā, vai neuzmanības kļūda bija izlabota saskaņā ar Civilprocesa likuma 200. pantu vai saskaņā ar Civilprocesa apelācijas tiesvedības regulējumu, jo nav pieļaujams, ka tiesa atkāpjas no imperatīvām tiesību normām un veido savu tiesu prasi.



コメント


bottom of page